Medijpratība atmiņas institūcijās krīžu un kara draudu ēnā

LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesore Vita Zelče ievadīja diskusiju ar īsu skaidrojumu par medijpratību atmiņas institūciju kontekstā. Atmiņas institūcijas – bibliotēkas, arhīvi, muzeji, pieminekļi, memoriālie objekti, botāniskie dārzi, dabas parki un rezervāti, arī digitālie resursi u.c. – kalpo cilvēces kultūras un kolektīvās atmiņas dokumentēšanai, kontekstualizēšanai, saglabāšanai un indeksēšanai, kā arī veic komunikācijas un izglītības pasākumus. Atmiņas institūcijas nes sevī vēstījumu; tās ir svarīgas arī valstiskuma saglabāšanā, jo sargā sevī informāciju par kultūru, par valsti un vēsturi, atgādinot par nozīmīgām gadskārtām. “Ja ir valsts – ir atmiņas institūcijas. Ja ir atmiņas institūcijas – ir valsts; var veidoties identitāte un attīstīties kultūra,” uzsvēra profesore Zelče. Laikmeta aktualitāte – kā nosargāt atmiņu institūcijas – ir jautājums par mums un mūsu vērtībām, kā saglabāt valsts, nācijas un arī indivīda atmiņu.

Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža piezīmēja, ka, veidojoties Latvijas valstij, jau 1919. gadā tiek radīts Latvijas Nacionālais arhīvs un Nacionālā bibliotēka, savukārt, sākoties okupācijai, viens no pirmajiem darbiem ir šo iestāžu slēgšana publikai 1940. gadā, padarot daļu materiālu nepieejamus un dalot cilvēkus “pareizajos” un “nepareizajos”. Viņa norāda, ka viens no atmiņu institūciju būtiskākajiem uzdevumiem ir pretoties šādam nodalījumam un piedāvāt pilnīgu informāciju. Informācijas un liecību uzglabāšana arī par, piemēram, konkrētai varai neērtiem lēmumiem vai notikumiem, ir svarīga, lai parādītu reālo, patieso situāciju. Īpaša vērība ir jāpievērš arī tam, kā lasām arhīva dokumentus un kā salīdzinām dažādus avotus, meklējot, kas, iespējams, ir pārspīlēts vai kas – noklusēts.

Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks Gints Zelmenis norāda, ka dezinformācijas laikmetā īpaša uzmanība jāpievērš informācijas avotam un kontekstam; arhīvā uzglabātie un digitalizētie materiāli ir drošticami un to izcelsme ir viegli pārbaudāma. Vienlaikus pētnieks uzsver, ka arhīva dokumentos nereti var atrast pretrunīgu informāciju par vienu un to pašu notikumu, personu, vietu u.tml. Ilustrācijai eksperts piedāvāja divus dažādus dokumentus no Gunāra Astras 1961. gada krimināllietas. Personas raksturojums dokumentā latviešu valodā no “A.S. Popova un Rīgas Radio Rūpnīcas” ir ļoti pozitīvs, uzsverot viņa rūpību un precizitāti, savukārt cits dokuments krievu valodā ir diametrāli pretējs, pat izslēdzošs – Astra tiek raksturots kā cilvēks, kurš nepilda uzdevumus un rada konfliktus kolektīvā. Tikai analizējot abu dokumentu tapšanas brīdi un kontekstu, iespējams rast izskaidrojumu šādai savstarpēji konfliktējošai informācijai.

Eksperti norāda, ka pašreizējos apstākļos ir svarīga gan arhīva materiālu digitalizēšana, lai informāciju varētu droši pasargāt dažādu krīžu un draudu ēnā, gan medijpratības veicināšana, lai šos materiālus interesenti spētu pareizi lasīt un interpretēt. Tostarp, ir būtiski nodrošināt atmiņas institūciju krājuma pieejamību digitālā vidē – piemēram, jau patlaban ir pieejami tādi e-resursi kā https://eresursi.arhivi.gov.lv/ un https://kgb.arhivi.lv/. Propagandas mašinērijas taktika Krievijā, sagrozot faktus vai izmantojot apšaubāmas kvalitātes dokumentus, ir tiešs Padomju Savienības tradīciju turpinājums, tādēļ spēja kritiski lasīt vēsturiskus materiālus pašreiz ir īpaši nozīmīga.

Visbeidzot Latvijas Nacionālās bibliotēkas medijpratības projektu koordinators Emīls Rotgalvis un Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības nodaļas vadītāja Inguna Role dalījās ar savu pieredzi medijpratības programmu veidošanas un īstenošanas jautājumos. Latvijas Nacionālā bibliotēka 2015. gadā iesaistījās Latvijas mediju politikas pamatnostādņu plāna sagatavošanā un pēc tam arī realizācijā, kā arī vairākus gadus ir sekmīgi vadījusi un piedalījusies dažādos projektos par medijpratības veicināšanu plašā mērķauditorijā.

Savukārt Inguna Role aplūkoja Latvijas Okupācijas muzeja darbu ar skolēniem, ārvalstu viesiem un citiem apmeklētājiem, pieskaroties pieredzei par atjaunotās muzeja ēkas un jaunās ekspozīcijas iespējām sniegt mūsdienīgu vēstījumu par Latvijas pagātni. Eksperte īpaši uzsvēra dažādo pieeju nozīmi, stāstot par Latvijas vēstures jautājumiem atšķirīgām auditorijām – ņemot vērā citādas, pat pretrunīgas attieksmes pret okupācijas faktu, dažādus informētības līmeņus, informācijas uztveres īpatnības, kā arī laika faktoru. Mūsdienās no muzejiem vairs netiek sagaidīts tikai retrospektīvs skatījums, bet arī aktuālo jautājumu skaidrošana un interpretācija.

Temats “Medijpratība un atmiņas institūcijas” tiks turpināts arī šā gada rudenī – diskusija kalpoja kā pirmais solis analītiska materiāla izstrādē. Šajā pavasarī IREX Baltijas Medijpratības programmas Latvijas Universitātē dalībnieki prezentēs arī medijpratībā izglītojošu mācību stundu plānu un uzdevumu krājumu skolotājiem. Savukārt komunikācijas zinātnes 1. kursa studenti patlaban veic dezinformācijas monitoringu sociālajos medijos, kura rezultāti tiks publiskoti aprīļa beigās.

Diskusijas ieraksts pieejams Youtube.